Dunalkas pagasta

vēstures krātuve

Ø       Dunalkas pagasta novadpētniecības muzejs atklāts 1998.gadā, kā pagasta struktūrvienība.

Ø       Muzeja misija - sakopt un saglabāt unikālo ēku, tās apkārtni. Saglabāt, restaurēt, papildināt muzeja krājumu. Pētīt, apkopot un saglabājot popularizēt pagasta kultūras mantojumu.

Ø       Muzejam ir interesanta vēsture. Muzeja ēka - magazīnu klēts, celta 1896. gadā, graudu saglabāšanai. Sākotnējo muzeja krājumu veidoja Dunalkas skolas vēstures skolotājas Mildas Mihailovas savāktie materiāli. Tā skolotāja M.Mihailova īstenoja savu mūža sapni - aizejot pensijā skolai veltīt savāktos materiālus kā aizsākumu muzeja ierīkošanai. Ekspozīciju iekārtoja skolas vēstures kabinetā. Kad kabinets kļuva par mazu materiālu eksponēšanai, muzeja vajadzībām kolhoza "Cīņa" valde 1974. gadā nodeva veco ēku - magazīnu klēti, kura līdz tam tika izmantota kā dzīvoklis. Labiekārtošana prasīja daudz līdzekļu un lielu darbu. To paveica kolhoza būvbrigāde un ar lielu entuziasmu skolotāji un skolēni. 1975. gada 1. maijā svinīgi atklāja 2 telpas. Tālāk muzeja pilnveidošanu turpināja jaunā vēstures skolotāja Līga Ošeniece. Te noderēja arī skolotājas lieliskās prasmes noformēšanas darbu veikšanā. Tad nāca trešā atmoda ..... Šai sajūsmas un jaunu ieceru laikā izveidojās situācija - muzejs nav vajadzīgs, jo savu pagātni sākām noniecināt ... - "visu veco" atmest, likvidēt ... Klusi tika aizslēgts muzejs, neļaujot krājumu nolikvidēt. Par to paldies bijušajai pagasta padomes priekšsēdētājai Mirdzai Ventaskrastei, vēstures skolotājai L.Ošeniecei.

Pārkārtojot muzeja ekspozīciju (lielāko daļu komjauniešu un pionieru darbu materiālus ieliekot lādēs), tas tika atkal atvērts 1998. gada martā. Šo muzeja atdzimšanu veica ar pagasta padomes finansiālu atbalstu, un "zelta roku" darbu (Juris Ventaskrasts, Valdis Akšelis) un Liepājas valsts muzeja mākslinieku, restauratoru padomu, darbu, ar dunalcnieku dāsnajiem jaundāvinājumiem.

Ø       Muzeja krājumu veido dunalcnieku dāvinājumi - senie darba rīki un sadzīves priekšmeti, kas sagrupēti pa darba nozarēm -

·         no grauda līdz maizei;

·         apģērba tapšana (lini,

 vilnas apstrāde), kopšana;

·         piena produktu apstrāde;

·         kokapstrāde;

·         apavu gatavošana.

Iekārtota saimes istaba ar seniem sadzīves priekšmetiem (trauki, mēbeles, rokdarbi, grāmatas). Muzeja jauninājums, kurš sākumā šķita nepieņemams "īsto muzeju" speciālistiem - vairākus darba rīkus (dublikātus) drīkst darbināt - pamēģināt ar tiem strādāt: Rokas dzirnavas, ratiņš, tītavas, linu ...tīšana, vilnas kārstuve, veļas velēšana, rullēšana, koka grebšana, svēršana ar bermeru, virves vīšana, graudu atpazīšana, patafona darbināšana, klausīšanās. Tā bija "revolūcija", jo vecā prasība - "eksponātus neaizskart ar rokām" bija valdošā. Tagad šis jauninājums ir jau pārņemts pat lielajos muzejos kuri šādu darba veidu mūsu muzejā sākumā nosodīja, izteica aizliegumu.

Muzeja "krējumu" izmanto skola mācību procesā, to apmeklē pagasta viesi, pagasta iedzīvotāji, kaimiņu skolu skolēni. Dunalkas skolēni tiek iesaistīti izpētes materiālu veidošanā:

·         par pagasta vēsturi;

·         par pagasta ļaudīm;

·         folkloras materiāli par senajiem darba rīkiem - mīklas, tautas dziesmas, pasakas, attēli, apraksti par darba procesu ar attiecīgo darba rīku.

Vēl aizvien muzejs saņem dāvinājumus no pagasta cilvēkiem, bijušajiem skolas absolventiem jo visi bēniņi vēl nav iztukšoti ...

Pēc kultūras nama remonta

veikšanas, kad ēkas otrajā stāvā būs

ekspozīciju zāle būs iespēja muzeja

eksponātus apskatīt arī tur.

No 2005. gada 24. februāra muzejs pārdēvēts par

Dunalkas vēstures krātuvi