Dunalkas vēsture.

Par to, ka Dunalkas teritorija jau sen bijusi apdzīvota, liecina jaunajā kultūras pieminekļu sarakstā (1996.g.) ietvertās apmetņu un senkapu vietas:

Upmaļu, Upesputriņu, Dunalkas, Robežnieku un Ķiepes strauta apmetnes, Dunalkas Elku kalns – pilskalns, kā arī Strungu senkapi.

Dunalkas nosaukums cēlies no veca kūru ciema, kas atradās abās Durbes strauta pusēs.

11. – 13.gs. Latvijas teritorijā veidojās mazākas vai lielākas novadu apvienības vai valstiņas, kuras 13.gs. vienu pēc otras pakļāva vācu ordeņbrāļi bīskapu vadībā. 13.gs. Kurzemē divas no tām bija Piemare un Bandava. Dunalkas teritorija varētu būt ietilpusi Piemares teritorijā netālu no Bandavas robežām.

1253.gada 4.aprīlī tika parakstīts līgums par kuršu zemju sadalīšanu, kurā pirmo reizi vēsturē tika pieminēta arī Dunalka, kura ietilpa Kurzemes bīskapijā.

Dunalcniekiem secen nepagāja ne poļu – zviedru karš (17.gs., ne ziemeļu karš (18.gs.).

Pēdējais Kurzemes bīskaps – hercogs Magnuss 1578.gadā izlēņoja pusi no Dunalkas ciemata Cīravas amtmanim Kristoferam fon Sanekam, pēc dažiem gadiem arī otru pusi. Kristofera fon Saneka dzīves laikā 16. – 17.gs. mijā tiek celta Dunalkas muiža. 1708.gadā amtmaņa mazdēls Fridrihs fon Saneks (miris 1710. gada 28. oktobrī – Alfrēds Šnipke ”Vērgale laiku lokos” Rīga ”Avots” 1992. lpp.40) Dunalku pārdeva vienam no bagātākajiem Kurzemes baroniem – Kārlim fon Firksam, kura pēcteči Dunalkas muižu 2.gs. garumā mantoja no paaudzes paaudzē. /Viņa atraitne Gotlībe Bledvinga fon Sakena mantoja Vērgali./

18. – 19.gs.mijā notikuši plaši muižas būvniecības darbi. 1790.gadā celts stallis un vāgūzis, bet saimniecības ēku celtniecība pabeigta 1807.gadā. 1809.gadā jau pastāvējusi dzimtas kapliča.

Kārļa fon Friksa pēctecis un viņa vārda brālis Kārlis fon Firkss mirst 1870.gadā, pēc sevis atstājot uzcelto skolu un nespējnieku namu, esot bijis zemnieku aizstāvis. Viņam tiek stādīts "Kārļa" ozols un svinētas "Kārļa dienas".

Bez Dunalkas jeb Dižās muižas pagasta teritorijā bija vēl trīs t.s. mazmuižas:

~ Daidzu muiža ( uzcelta 1560.gadā), kura bija ievērojama ar lielo sierotavu un skolu, kas darbojās no 1836. – 1872.gadam.

~ Otra mazmuiža, saukta Teļu muiža, atradās Bindaros (celta 1819. – 1820.g.).

~ Kalnu muiža (1825.g.), kur 1836.gadā izveidoja skolu.

Trešā skola bijusi Tungužos.

Dunalkas zemniekiem secen nepagāja ne dzimtbūšanas laiki (līdz 19.gs. sākumam), ne klaušu laiki, ne muižas kalpu darbu laiki.

Tautas atmodas un jaunstrāvnieku laiks ir saistīts arī ar Dunalkas vārdu, jo vairāki pagasta teritorijā dzimuši drosminieki veikuši ievērojamus darbus latviešu tautas brīvības vārdā (piemēram – A.Spāģis, K. Jansons, J.Jansons – Brauns, u.c.).

1905.gada revolūcijas un nemieru laikos arī dunalcnieki nav stāvējuši malā.

Par piedalīšanos 1.pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās liecina saņemtie III pakāpes Lāčplēša kara ordeņi un Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmes (E.Falks, J.Drullis, J.Būdiņš, J.Ābele, u.c.).

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts izveidošanas bijušo muižu ēkas un zemes sadalīja jaunsaimniekiem. Dižās muižas klētī ierīkoja "Tautas namu", bet vecajā kungu namā – pagasta valdes namu.

Par veiksmīgu Dunalkas pagasta saimniekošanu brīvās Latvijas  laikā liecina 1928.gadā Kalnu muižā izveidotais uzņēmums, kas organizēja cūku audzēšanu eksportam, alus brūža ēkā (celta 1864.g.) ierīkotā pienotava, kuras ražoto sviestu eksportēja.

Liela nozīme bija arī dzelzceļa līnijai, kura savienoja Aizputi un Liepāju (būvēts 1900.gadā) un gāja caur Dunalku.

19.gs. pēdējos gados un 20.gs. sākumā izveidojās lauksaimniecības, biškopības un bibliotēkas biedrības. Brīvās Latvijas laikā kultūras dzīvi vada "Dziedāšanas biedrība".

Smagi pārbaudījumi skāra Dunalku 1940.gadā, kad nodibinājās padomju vara. Baigajā gadā no Dunalkas izsūtīja ap 10 ģimeņu.

Otrā pasaules kara laikā Dunalkas vīri un puiši karoja gan padomju armijas, gan vācu armijas pusē.

Ierakumiem un aizsardzībai tiek nojaukts mūris, kas apjož muižu.

Kara beigās Dunalka atradās t.s. Kurzemes katla (cietokšņa) teritorijā.

1949.gadā izsūtīšanā Dunalku atstāja ap 100 cilvēku.

Dažus gadus pēc kara tika izveidoti četri kolhozi, kurus 1951.gada 16.jūnijā apvienoja vienā – kolhozs "Cīņa".

1963.gadā kolhozam "Cīņa" klāt pievienoja augļu koku audzētavu "Vēveri" ar centru "Tīsus".

1972.gadā pievieno arī Rāvas kolhozu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā kolhozs pārtapa par paju sabiedrību, bet pēc 1992.gada – Dunalkas pagastā sāka veidoties jaunas zemnieku saimniecības.